Aizvērt

Puiši

Kad uzmanīgi vērojam tērpu zīmējumus vai muzeju liecības, tad redzams, ka tiklab Vidzemē un Augšzemē, kā arī Latgalē un Vidzemē ir bijuši izplatīti ļoti vienādi tērpu darināšanas paņēmieni. Tāpēc Latvijas teritorijā senākos laikos vīriešu tērps bijis daudz vienveidīgāks nekā daudzo novadu sieviešu apģērbi.

Tērpi ir vienkārši ar vienkāršu, nemākslotu formu, atbīdot ornamentālos rotājumus otrajā vai pat trešajā vietā. Šāda vienkāršība liecina par apzinātu, gadu simteņos tūkstoškārt pārbaudītu derīguma izpratni. Tāpēc arī tajā laikā veidotajiem uzvalkiem ir itin visas tās īpašības, kādas ne vien atzīst par labām, bet uzlūko par nepieciešamām mūsdienu ikdienas un svētku apģērbā. Mainās metode, griezums un materiāls, bet funkcionalitāte un pamatideja paliek nemainīga.

Parasti vienīgā izteiksmīgā tērpa detaļa bija pītā vai celos austā josta.

Pelēku vadmalu galvenokārt izmantoja ziemas un rudens mēnešiem atbilstošam apģērbam, kā arī goda kārtai. Baltus pakulu vai linu audeklus izmantoja darbam. Darba drānām izmantoja arī krāsainus – raibus un rūtainus audumus.

Galvenie vīriešu tērpa piederumi visos novados bija vieni un tie paši: balts linu krekls ar vienu saktiņu apkakles saspraušanai, balti vai ļoti gaiši pelēki svārki, tādas pašas krāsas bikses, baltas zeķes un melnas kurpes. Kā tērpa sastāvdaļu izmantoja arī kaklautu.

Interesanti, ka katrā gada laikā, vienalga, ziemā vai vasarā, vienmēr ņēma līdzi cimdus. Aukstā laikā tos vilka rokās, bet karstā vai nu turēja rokās vai aizsprauda aiz jostas.

Diždanča tērpu kolekcijā ir attēlos redzamās vestes un bikses, kā arī Alsungas mudurainis, kura sīkāks apraksts tieši pie Alsungas tērpa.

Aizvērt

Zaļsīkrūtainie svārki

Svārki darināti laika posmā, kad autentisku paraugu atdarināšana nebija ļoti nozīmīga tautas tērpa šūšanā. Tādēļ svārkiem nav izteikta piederība kādam noteiktam novadam. Bet komplekts – meitas svārki un puiša veste veidoti no viena auduma, kas veido skaistu kopējo ansambli.

Aizvērt

Stilizēti Kuldīgas novada brunči.

Stilizēti Kuldīgas novada brunči

Stilizēti Kuldīgas novada brunči

Svārki darināti laika posmā, kad autentisku paraugu atdarināšana nebija ļoti nozīmīga tautas tērpa šūšanā. Tādēļ svārkiem nav izteikta piederība kādam noteiktam novadam, kā arī izmantotais materiāls nav tipisks tautas tērpa brunču audums.

 

Aizvērt

Nīca

Grobiņas draudzes hronikā 1771. gadā ievietots no Nīcas mācītāja aizbēgušas dzimtmeitas Katrīnes ārējā izskata sīks apraksts, kas labi raksturo 18.gs.2.puses Nīcas sieviešu apģērbu: „Apģērbs labi pazīstams pēc šāda apraksta: īsi lindraki, viens sarkans vilnas šņorējams ņieburs, stipri nošūts ar sidraba bantēm (..) tāpat viņai bija viens vainags noklāts ar daudzām pērlēm” Šajā draudzes hronikā atrodami vecākie zināmie Nīcas un Grobiņas pagastu sieviešu un vīriešu apģērba apraksti, pēc kuriem var spriest, ka 18.gs. apģērbs kā kopumā, tā detaļās maz atšķīries no muzejos saglabātajiem 19. gs. tautastērpiem.

Mūsdienās plaši pazīstamie košie oranžie lindruki Nīcā izplatījušies 19. gs. 60. gados līdz ar ķīmisko krāsu ieviešanos. Krāsa visiem šiem lindrukiem ir gandrīz vienāda – vienīgi atšķiras ielaistās rakstu joslas. Lindruki ir ļoti plati un jostas vietā ļoti piekrokoti. Lai svārki veidotu zvanveida kritumu, to apakšmalā iešuj rupju linu auklu 1 cm diametrā. Pie Nīcas tautastērpa valkāts izšūts tunikveida krekls ar platiem izšuvumiem uz uzplečiem, atlokāmās apkakles un aprocēm.

Diždanča Nīcas tērpi darināti pēc 19.gs.2. puses paraugiem.

Brunči: Oranži vilnas auduma brunči, kas viduklī ir krokoti. Savukārt, lai apakšmala būtu kupla, apakšmalu satin auklas veidā vai apakšmalā iever auklu, lai tie uzturētos.

Apakšmalai jābūt apstrādātai ar linu padrēbi. Vilnas audumā ir iešūtas rakstu joslas. Attālumi starp raksta joslām ir 58 cm. Rakstu joslas platums ir 2 cm, tās malās ieaustas un ielocītas zilas, zaļas, rozā svītras 3-4 cm attālumā.

Vainags: Nīcas tautas tērptā ģērbtai meitenei galvu rotāja ar platu un greznu zīļu rakstiem rotātu vainagu. Šādu vainagu var valkāt gan pie Nīcas, gan Bārtas tautas tērpa. Vainagu taisa no 9 cm augsta ar zīdu apvilkta cietāka materiāla (papes vai bērza tāss), kas izšūtas ar stikla salmiņiem, pērlītēm un spīguļiem. Gar apakšmalu ir 3 cm plata sudraba brokāta lente. Gar augšmalu 0.5cm plata zelta brokāta lente. Iekšpuse parasti tiek oderēta ar rozā zīdu.

Villaine: Baltajai Nīcas villainei ir rotāta apakšmala un gali. Tā kā tautas tērpu veidošanās pirmsākumos Nīcas un Bārtas pagasti bijuši cieši saistīti, arī villaini tāpat kā vainagu pie abu pagastu tērpiem var likt vienu. Jo abām raksturīgi izšuvumi vienās krāsās – sarkans, zils, dzeltens, zaļš. Un galvenās rakstu zīmes – stūrainā saule un slīpais krusts. Villaines sastiprināja uz labā pleca ar saktu, saktu čupu vai divām saktu čupām, kas rotātas ar sārtu lentīti vai dzīpariņu.

Ņieburs: Ņieburam izmantots zaļš vilnas audums, kas apdarināts ar brūnām samta apmalītēm. Diždancim Nīcas tērpa ņieburs šūts pēc profesora R. Zariņa parauga, kas aplūkojams Latvju Rakstu I sējumā.

Aizvērt

Linu svārki

Saules griezuma linu brunči, šūti 2008. gada Dziesmu un deju svētkiem, A. Melnalksnes dejai „Darbiņš man prieku dara” un koncertuzveduma „No sirsniņas sirsniņā” programmai „Un tu atkal atnākt nevarēji”. Atbilstoši koncertuzvedua prasībām tērpiem tika šūtas arī blūzītes un apmetņi.

Brunči koncertuzvedumam "No sirsniņas sirsniņā"

Brunči koncertuzvedumam "No sirsniņas sirsniņā"

Brunči dejai "Darbiņš man prieku dara"

Brunči dejai "Darbiņš man prieku dara"

Aizvērt

Tukuma svītrainie brunči

 

Tukuma svītrainie brunči

Tukuma svītrainie brunči

Tukuma apriņķī mijoties Kurzemes un Zemgales tradīcijām, brunči – lindraki, rinduki – austi košās krāsas veidojot kontrastus un toņu pārejas sīkās svītrās. Bieži izmantotas sarkanās un zaļās krāsas. Brunči nav pārāk kupli.

Ņieburs – nav noteiktas krāsas ņieburs (bruslītis, bruselis, brunčelis, borste) kas būtu nēsājams ar šiem svārkiem, bet parasti tas bijis melns, pelēks, tumši zils, zaļš. Ņieburi bija īsi – līdz jostas vietai un ar dziļu priekšējo izgriezumu un sudraba pogām.

Zeķes – parasti baltas gludā vai caurumotā rakstā adītas zeķes un melnas siksnainas kurpes vai jaunas pastalas.

Aizvērt

Zemgale

Brunči: Zemgalei raksturīgi brunči ar ziedainām vai galdainām svītrām. Auduma raksts ir sakārtots jostām līdzīgās svītrās. Īpatnēji ir brunči ar lielām, retām rūtīm un rūšu vidū ieaustiem augoša koka motīviem. Zemgales tērpa krāsainās svītrās ieausti dažādi raksti: rozītes, kaķu pēdas, puķītes, ķēžu raksti, skujiņas, galdiņi u.c. Krāsainās svītrās parasti ir melnā krāsa, pārējās ir: dzeltena, sarkana, ķiršsarkana, zaļa, zila, balta, rožaina, violeta. Brunču platums – 3.5-5m – atkarībā no valkātājas raženuma un raksta izkārtojuma. Krokas izkārto tā, lai gaišākās raksta joslas atrastos virspusē. Krokas līdz brunču vidum iegludina, bet tālāk atstāj brīvi krītošas. Parasti brunči bija līdz potītēm, bet – ja vilka rakstainas zeķes, tad plaukstu virs tām.

Ņieburs: Vairāk izplatīti ir ņieburi no vienkrāsaina auduma, kas pieskaņots brunčiem. Ņieburi ir īsi – līdz jostasvietai. Dažkārt šuj arī garākus ņieburus. Aizdarei izmanto sudraba vai dzintara pogas.

Josta: Trīsdaļīgas kompozīcijas, rakstaina audene. Raksta motīvs jostas vidējā daļā atkārtojas reti. To sien virs ņiebura.

Vainags: Plaši izplatīti ir metāla vainagi ar cizilētu rakstu: 2-7cm platumā. Ir saglabājušies arī sarkana tūka auduma vainagi, izšūti ar rupjām zīlēm.

Zeķes: Zeķes vilka baltas vai rakstainas, atkarībā no tērpa, iespējām un prasmēm rokdarbos. Diždancis īpaši lepojas ar savām melnajām rakstainajām zeķēm pie tumšajiem Zemgales svārkiem.

Aizvērt

Valmiera

Pēc Latvju Rakstu I sējuma, kurā aplūkojams K. Pāvuliņa kundzes akvarelis, redzams, ka šie varētu būt stilizēti Valmieras pagasta svārki. Bet citi tautas tērpu speciālisti nosliecas uz Latgales reģiona pusi, apgalvojot, ka drīzāk tie varētu būt piederīgi Latgalei. Bet apstiprinājumu šādai versijai nav. Ja Jums ir kāda informācija par iespējamo piederību kādam noteiktam novadam, lūdzu, ziņojiet.

Aizvērt

Alsungas tērps

Alsungas tērpi radušies 17. gs. un lielu ietekmi guvuši no tai laikā tur strādājošajiem poļu amatniekiem un zemniekiem. Domājams, ka latvieši no viņiem noskatījušies brunču krāsu un krāsainos pērlīšu izšuvumus.

Lindraku krāsa parasti bija koša – oranžsarkana, aveņsarkana vai violeta ar sīku lāsojumu, ko panāca audumu sašķetinot 2 toņu diegu pavedienus.. Biežāk sastopami ir sarafāni, kur ņieburs savienots ar brunčiem, kam ir paaugstināta jostas vieta un ļoti bagātīgs un sīks krokojums. Lindraku garums bija ne līdz potītei, lai varētu redzēt greznās rakstainās zeķes.

Jaka – lai arī pagaidām Alsungas tērpa jaku vietā mums ir tikai ņieburi, ir projekts, kā šo tērpu pilnveidot. Parasti Alsungas tērpa augšdaļā tiek valkāta jaka, kas sniedzas līdz brunču jostas vietai. Jaka ir melna un tās priekšējo malu rotā ar sarkanas, zaļas, dzeltenas dzijas vai stikla smeldžu izšuvumiem.

Zeķes – Alšvangas (Alsungas agrākais nosaukums) tērpa interesanta sastāvdaļa ir koši rakstainās pusgarās zeķes, kuru krāsu variācijas ir līdzīgas brunču krāsām – oranžs, sarkans, aveņsarkans, violets, dzeltens.

Villaine – Šī novada tautastērpiem ir ļoti daudz un dažādu villaiņu – mēlene, baltā un tumši zilā villaine (tumši zilo villaini sauc par “mēleni” . Mēlene vai mēļā, tā ir krāsa, kas ir tumši zilā tonī. Apmēram kā mellenēm), rakstainā celaine u.c. Sarkanmelndzeltenā villaine ir samērā jauna villaine, un tā tiek pieskaitīta jaunākās cilmes goda villainēm. Šai villainei tautā bijis nosaukums „trakā drāna”, ko suiti paši gan nelietojuši, bet dēvējuši to par divkārteni. Villaini virs krūtīm sasprauda ar smagnēju, dekoriem pārbagātu saktu.

Josta – Brunčus ap vidu apjoza ar īpatnēju metāla jostu – sleņģeni – tādu lika gan puiši, gan meitas. Alsunga ir viens no retajiem novadiem, kur pie goda tērpa sieta arī austā rakstainā josta.

Vainags – tradicionālā galvas sega jaunavai bija spangu vainags – bronzas vai misiņa plāksnes vainags, kuram pamatā ņemta ar tūku apvilkta stīpiņa, kam ar spangām piestiprināta metāliskā plāksnīte. Spangas reizēm piešuva arī ar stiepli.

Vīriešu svārki – Novadam raksturīgi garie un pusgarie svārki. Senākie garie svārki bijuši balti, bet 19.gs. 2.p. tādus aizstāja pusgarie melnie un pelēkie svārki – bruslaki – no tumši pelēkas vadmalas vai melna auduma ar divrindu pogām un kuplām ielocēm aizmugurē. Attēlā redzamajiem svārkiem pēc vēsturiskajām liecībām būtu jābūt garākiem.

Konsultēja Kristīne Vasiļjeva

Aizvērt

Bārta

Bārtas goda brunči – burdainie lindruki jeb burdaiņi ir melni ar platu sarkanu apakšmalu, kurā aužot ielaisti atsevišķi raksti. Jostasvietā tie savilkti 1 cm dziļās krokās un garumā sniedzas līdz pusstilbam. Apakšmalā zem sarkanās joslas pašūta plata, stīva linu auduma strēmele, kas notur brunču kuplumu līdzīgi Nīcas brunčos ievērtajai auklai.

Diždanča Bārtas tautas tērpi darināti pēc 19.gs.2. puses paraugiem.

Brunči: Melni vilnas (atlasa) auduma brunči ar 8.5cm platu sarkanu joslu apakšmalā. Apakšmalas joslā 1.3cm attālumā no malām, pa vidu ieausti raksti 3.5×4 cm, attālums starp rakstiem – 4 cm. Gar apakšmalu tūka padrēbe un cieta linu padrēbe. Jostasvietā krokoti. Zemāk kreisajā pusē 2 rindās krokas nostiprinātas ar diegu.

Ņieburs: Bārtas ņieburs darināts pēc 19.gs. vidus parauga. Izmantots vilnas žakardaudums, rotāts ar brokāta lentēm, kuru platums 1.8 cm. Apmalojumam izmantots melns 0.5 cm plats zīds. Aizdare ar āķīšiem. Apakšmalu parasti polsterēja, jo virs tās turējās brunču josta. Ņieburam izmantoja linu oderi. Ņieburam priekšā 2 austiņas, kas nēsājamas virs brunčiem.

Villaine: Villainei izmanto vilnas trinīša audumu 205x85cm. Villaines galos vilnas izšuvums, kurā izmantots spodršuvums, ķēžu dūriens, mestās bārkstiņas un pārmaldūriens. Raksta platums galos ir 8.5cm, bet malās 12.5cm. Villaini uz labā pleca sastiprina ar saktām.

Vainags: Bārtas tautas tērptā ģērbtai meitenei galvu rotāja ar platu un greznu zīļu rakstiem rotātu vainagu. Šādu vainagu var valkāt gan pie Nīcas, gan Bārtas tautas tērpa. Vainagu taisa no 9cm augsta ar zīdu apvilkta cietāka materiāla, kas izšūtas ar stikla salmiņiem, pērlītēm un spīguļiem. Gar apakšmalu ir 3 cm plata sudraba brokāta lente. Gar augšmalu 0.5cm plata zelta brokāta lente. Iekšpuse parasti tiek oderēta ar rozā zīdu.

Bārtas goda brunči – burdainie lindruki jeb burdaiņi ir melni ar platu sarkanu apakšmalu, kurā aužot ielaisti atsevišķi raksti. Jostasvietā tie savilkti 1 cm dziļās krokās un garumā sniedzas līdz pusstilbam. Apakšmalā zem sarkanās joslas pašūta plata, stīva linu auduma strēmele, kas notur brunču kuplumu līdzīgi Nīcas brunčos ievērtajai auklai.

Diždanča Bārtas tautas tērpi darināti pēc 19.gs.2. puses paraugiem.

Brunči: Melni vilnas (atlasa) auduma brunči ar 8.5cm platu sarkanu joslu apakšmalā. Apakšmalas joslā 1.3cm attālumā no malām, pa vidu ieausti raksti 3.5×4 cm, attālums starp rakstiem – 4 cm. Gar apakšmalu tūka padrēbe un cieta linu padrēbe. Jostasvietā krokoti. Zemāk kreisajā pusē 2 rindās krokas nostiprinātas ar diegu.

Ņieburs: Bārtas ņieburs darināts pēc 19.gs. vidus parauga. Izmantots vilnas žakardaudums, rotāts ar brokāta lentēm, kuru platums 1.8 cm. Apmalojumam izmantots melns 0.5 cm plats zīds. Aizdare ar āķīšiem. Apakšmalu parasti polsterēja, jo virs tās turējās brunču josta. Ņieburam izmantoja linu oderi. Ņieburam priekšā 2 austiņas, kas nēsājamas virs brunčiem.

Villaine: Villainei izmanto vilnas trinīša audumu 205x85cm. Villaines galos vilnas izšuvums, kurā izmantots spodršuvums, ķēžu dūriens, mestās bārkstiņas un pārmaldūriens. Raksta platums galos ir 8.5cm, bet malās 12.5cm. Villaini uz labā pleca sastiprina ar saktām.

Vainags: Bārtas tautas tērptā ģērbtai meitenei galvu rotāja ar platu un greznu zīļu rakstiem rotātu vainagu. Šādu vainagu var valkāt gan pie Nīcas, gan Bārtas tautas tērpa. Vainagu taisa no 9cm augsta ar zīdu apvilkta cietāka materiāla, kas izšūtas ar stikla salmiņiem, pērlītēm un spīguļiem. Gar apakšmalu ir 3 cm plata sudraba brokāta lente. Gar augšmalu 0.5cm plata zelta brokāta lente. Iekšpuse parasti tiek oderēta ar rozā zīdu.

Aizvērt

Literatūras avoti

Bremze, Z., Rozenberga V., Ziņģīte I. „Latviešu tautas tērpi II. Kurzeme: Latviešu un lībiešu tērpi. Rīga: Jāņa sēta, 1997.

Grasmane, M., „Latviešu tautas tērpi. Raksti. Izšūšana”. Rīga: Apgāds „Rasa ABC”, 2002.

Jansone, A., Karlsone, A. „Ieteikumi tautas tērpu valkātājiem” 1. burtnīca. Rīga: Valsts tautas mākslas centrs, 2003.

Jansone, A., Prīberga, D. „Ieteikumi tautas tērpu valkātājiem” 1. burtnīca. Rīga: Valsts tautas mākslas centrs, 2002.

Kivicka, E., Karnups, A. „Novadu tautas tērpi” I, II, II, V, IX, XV burtnīca. Faksimila izdevums. - Rīga : Latvijas strādnieku savienība, 1991.

Latvju raksti I Tautas apģērbi un apģērbu daļas Kurzemē un Zemgalē. Rīga: Vērtspapīru spiestuve, 1924-1931.

Latvju raksti II Tautas apģērbi un apģērbu daļas Vidzemē, Latgalē un Augšzemē. Rīga: Vērtspapīru spiestuve, 1924-1931