Puiši

Kad uzmanīgi vērojam tērpu zīmējumus vai muzeju liecības, tad redzams, ka tiklab Vidzemē un Augšzemē, kā arī Latgalē un Vidzemē ir bijuši izplatīti ļoti vienādi tērpu darināšanas paņēmieni. Tāpēc Latvijas teritorijā senākos laikos vīriešu tērps bijis daudz vienveidīgāks nekā daudzo novadu sieviešu apģērbi.

Tērpi ir vienkārši ar vienkāršu, nemākslotu formu, atbīdot ornamentālos rotājumus otrajā vai pat trešajā vietā. Šāda vienkāršība liecina par apzinātu, gadu simteņos tūkstoškārt pārbaudītu derīguma izpratni. Tāpēc arī tajā laikā veidotajiem uzvalkiem ir itin visas tās īpašības, kādas ne vien atzīst par labām, bet uzlūko par nepieciešamām mūsdienu ikdienas un svētku apģērbā. Mainās metode, griezums un materiāls, bet funkcionalitāte un pamatideja paliek nemainīga.

Parasti vienīgā izteiksmīgā tērpa detaļa bija pītā vai celos austā josta.

Pelēku vadmalu galvenokārt izmantoja ziemas un rudens mēnešiem atbilstošam apģērbam, kā arī goda kārtai. Baltus pakulu vai linu audeklus izmantoja darbam. Darba drānām izmantoja arī krāsainus – raibus un rūtainus audumus.

Galvenie vīriešu tērpa piederumi visos novados bija vieni un tie paši: balts linu krekls ar vienu saktiņu apkakles saspraušanai, balti vai ļoti gaiši pelēki svārki, tādas pašas krāsas bikses, baltas zeķes un melnas kurpes. Kā tērpa sastāvdaļu izmantoja arī kaklautu.

Interesanti, ka katrā gada laikā, vienalga, ziemā vai vasarā, vienmēr ņēma līdzi cimdus. Aukstā laikā tos vilka rokās, bet karstā vai nu turēja rokās vai aizsprauda aiz jostas.

Diždanča tērpu kolekcijā ir attēlos redzamās vestes un bikses, kā arī Alsungas mudurainis, kura sīkāks apraksts tieši pie Alsungas tērpa.